Ilgus gadus strādājot nozarē, ko sauc par darba aizsardzību, esmu saskāries ar situācijām, kas norāda uz nepieciešamību veikt izmaiņas normatīvajos aktos, lai uzlabotu pakalpojumu sniegšanas kvalitāti darba aizsardzībā, ko var nodrošināt paaugstinot darba aizsardzības speciālistu profesionalitāti, nosakot vienādus spēles noteikumus visām ieinteresētajām pusēm – speciālistiem, kas sniedz pakalpojumus darba aizsardzībā, kontrolējošām institūcijām, sertificējošajām institūcijām un visbeidzot, bet varbūt pirmkārt uzņēmējiem, kas pērk šos pakalpojumus. Atsevišķs, un manuprāt, ļoti nozīmīgs temats ir darba aizsardzības speciālistu un institūciju neatkarība darba aizsardzības pakalpojumu sniegšanā.

Par DA speciālistu apmācību

Darba aizsardzības sistēmas pamats ir augsti izglītotu un profesionāli sagatavotu darba aizsardzības speciālistu darbs un līdz ar to ļoti svarīgi kādi speciālisti tiek sagatavoti mācību iestādēs/centros un cik daudz darba aizsardzības speciālistu ir nodarbināti savu pienākumu veikšanā.

Manā skatījumā darba aizsardzības speciālistus atbilstoši iegūtajai kvalifikācijai var klasificēt trīs lielās grupās atbilstoši saņemtajai izglītībai/kvalifikācijai.

Augstākā līmeņa speciālisti ir speciālisti ar augstāko izglītību darba aizsardzībā – maģistra grāds vai 2. līmeņa augstākā profesionālā izglītība (Darba aizsardzības vecākais SPECIĀLISTS kods 2263 01). MK noteikumos šie speciālisti tiek dēvēti par kompetentiem speciālistiem. Šādu speciālistu, skaits Latvijā jau ir pārsniedzis 1500, no kuriem atbilstoši sertificēti tikai 674 (dati uz 20.02.2015). Šie speciālisti vairumā gadījumu strādā savā uzņēmumā vai kompetentās institūcijās un šiem speciālistiem vajadzētu būt noteicējiem par darba aizsardzības politikas virzību. Atbilstoši normatīvo aktu prasībām, šiem speciālistiem ik pēc pieciem gadiem jāveic sertifikācija, tādejādi uzturot zināšanu līmeni nepieciešamajā līmenī. Te gan ir viens „bet”, jo sertifikācija nepieciešama tikai tiem speciālistiem, kas sniedz ārpakalpojumus uzņēmumiem vai strādā kompetentās institūcijās, pārējiem tā nav nepieciešama, līdz ar to par šo – pārējo speciālistu profesionālo līmeni ziņu nav, pieļauju, ka tas ir ļoti dažāds. Arī kontrolējošās institūcijās ir nodarbināti šie pārējie speciālisti, kuriem nav nepieciešama sertifikācijā, bet ir tiesības kontrolēt sertificēto speciālistu un institūciju darbu. Iznāk diezgan ačgārni, jo ir augstas prasības speciālistiem, bet uz VDI inspektoriem šādas prasības attiecinātas nav, toties kontrolēt un pārbaudīt šo sertificēto speciālistu darbu var. Vajadzīgs noteikt vienādas prasības visiem speciālistiem, jo kā var kontrolēt, ja nav atbilstoša sertifikāta, bet tiesības ir.

Speciālistu apmācība notiek četrās universitātēs, kurās speciālisti iegūst maģistra grādu. Notiek mācību spēku un līdzekļu sadrumstalošana. Vajadzīga viena mācību iestāde ar spēcīgu un profesionālu lektoru grupu, kurus atbalsta attiecīgi nodrošināts praktisko iespēju kopums – laboratorijas, prakses vietas u.tml.

Vidējā līmeņa speciālisti ir darba aizsardzības speciālisti ar 1. līmeņa (koledžas) profesionālo izglītību. Apmācības šajā līmenī praktiski nenotiek. Dažu gadu laikā sagatavoti vien daži desmiti speciālistu. Bet šiem speciālistiem būtu jābūt tiem, kas nodrošinātu lielāko daļu bīstamo nozaru uzņēmumu apkalpošanu, pie tam, vēlams ar sadalījumu pa atsevišķām nozarēm. Vidējā līmeņa speciālistu apjoms ir stipri par maz. Ja maģistri tiek uzskaitīti, vidējā līmeņa speciālistu uzskaite netiek vesta un arī likumdošanā vairs nav (!) noteiktas šo speciālistu pilnvaras un pienākumi. Viņu tur nav vispār. Manuprāt šī līmeņa speciālistiem jābūt galvenajiem izpildītājiem bīstamo nozaru uzņēmumos, bet ko var izdarīt daži desmiti?

Zemākā līmeņa darba aizsardzības speciālistu (Darba aizsardzības SPECIĀLITS kods 3119 04) skaits ir milzīgs, bet neviens nezina, cik tad viņu patiesībā ir, jo nekāda uzskaite netiek vesta. Katrs mācību centrs, kas apmāca darba aizsardzības speciālistus varbūt arī zina, bet kopējās bildes nav. Apmācību līmenis ļoti dažāds, tāpat, kā apmācāmo zināšanu izejas bāze un līdz ar to zināšanu līmenis saņemot tālākizglītības dokumentu. Apmācām grāmatvedes, sekretāres, gadās pa kādam darbu vadītājam vai meistaram. Tiek izpildītas formālās prasības un uzņēmumā strādā darba aizsardzības speciālists. Vai šāds speciālists ir spējīgs, blakus savam pamatdarbam, vēl kvalitatīvi veikt risku faktoru novērtēšanu, plānu sastādīšanu, uzraudzību un visus pārējos pienākumus, ko prasa likumdošana. Papīri tiek sataisīti, jo tie tiks pārbaudīti no VDI puses un, ja tie būs kārtībā sankciju nebūs. Nedod Dievs, kāds nelaimes gadījums, tad jau skatīsies stingrāk.

Apmācību programma sastādīta 60h darba aizsardzībā un, ja strādās bīstamo nozaru grupā + vēl 40h specializētā programma par nozari. Viss ļoti pareizi, līdz brīdim, kad jāsāk apmācību process par nozari. Kursos iesakās 10 kursantu, kas pārstāv 7 nozares. Nozares apmācību programma paredz konkrētu nozaru izvērtēšanu (riski, pasākumi, IAL, OVP utt.) un vēl nozares uzņēmuma apmeklējumu. Vai ir iespējams veikt kvalitatīvu apmācību pa konkrēto nozari? Atbilde ir skaidra, jo nevar grupai, kas sastāv no 10 apmācāmiem, kas pārstāv 7 nozares, nodrošināt pilnvērtīgu apmācību. Ja ir tikai viens-divi apmācāmie, cik tad izmaksās apmācība? Risinājums ir vienkāršs – apmāca 60 h apjomā, bet prakses darbu izstrādā izvēlētajā nozarē un eksāmenu jautājumos tiek ietverti papildus jautājumi par izvēlēto nozari.

Darba aizsardzības speciālistu (60h apmācību programma) kompetences/profesionalitātes līmenis visumā ir zems. Protams ir arī izņēmumi, bet kopumā tas prasa līmeņa noturēšanu vismaz kursu beigšanas līmenī. Kompetentiem darba aizsardzības speciālistiem ir jāveic sertifikācija un šādu pašu sertifikācija nepieciešams arī zemākā un vidēja līmeņa darba aizsardzības speciālistiem. Protams, prasības var būt zemākas, bet, ja gribam noturēt kaut kādu šo speciālistu līmeni, tas ir vienkārši nepieciešams. Tad arī beidzot būs arī zināms, cik tad darbojošos speciālistu mums Latvijā ir. Sertifikācijas procesam jānotiek profesionālās organizācijas ietvaros, kā tas notiek, piemēram, medicīnas nozarē. Tas noteikti paaugstinās darba aizsardzības jomā reāli strādājošo speciālistu līmeni.

Nepieciešams izmainīt noteikto apmācību darba aizsardzībā kārtību un ietvert papildus prasības par darba aizsardzības speciālistu sertifikāciju. Jānosaka 1. līmeņa speciālistu tiesības, kas tika svītrota no MK noteikumiem.
Katram darba aizsardzības speciālistam, vismaz vecākajiem darba aizsardzības speciālistiem būtu jābūt arī personīgajam zīmogam ar sertifikāta numuru (kā tas ir ārstiem, būvuzraugiem u.c.), kas arī būtu apliecinājums speciālista kompetencei un arī paaugstinātu šo speciālistu atbildību.

Par vienotām prasībām darba aizsardzības pakalpojumu sniegšanā

Darba aizsardzības likums nosaka, ka uzņēmums var piemērot darba vides riska novērtēšanai metodi un standartus, kas atbilst uzņēmuma tehniskajiem un ekonomiskajiem resursiem, komercdarbības veidam un darba apstākļiem. Tas pats attiecas uz kompetentām institūcijām un speciālistiem, kas sniedz pakalpojumus darba aizsardzībā. Pēc šiem pašiem nosacījumiem būtu jāvadās gan kontrolējošām institūcijām, sertifikācijas institūcijām un arī pašiem uzņēmējiem – pakalpojuma pircējiem. Likumdošana pieļauj ļoti brīvu interpretāciju darba aizsardzības normatīvo aktu izpildē un līdz ar to parādās, gan daudz interesantu normatīvo aktu interpretāciju, gan dažāda līmeņa izpratne par normatīvo aktu pielietošanu un vajadzīgo dokumentu izstrādi. Protams ir definēts , kas jāveic, kādi saraksti jāsagatavo, bet kā jau minēju interpretācijas ir ļoti dažādas. Es teiktu nav skaidri definēti spēles noteikumi. Kompetentās institūcijas veic savu darbu atbilstoši savai izpratnei, pārbaudošās institūcijas inspektors savai izpratnei, sertifikācijas institūcijas savai izpratnei un visbeidzot uzņēmējs no tā visa nesaprot neko. Pat vairāk – izdari tā, lai neviens te nevarētu piesieties, jo es no tā visa nesaprotu neko.

Ir nepieciešams izstrādāt un pieņemt dokumentu, kas būtu saprotams un izpildāms visām četrām manis pieminētām pusēm. Piezīme, ka šāds dokuments, kas nosaukts par „Kompetento institūciju un kompetento speciālistu prakses standartu” jau tiek izstrādāts, bet svarīgi, lai šis dokuments būtu akceptēts no visām ieinteresētajām pusēm. Šāds dokuments noteiktu, kas tad ir jādara, kādi dokumenti jāizstrādā, kādas darbības jāveic un, lai visiem būtu skaidrs, ko nozīmē likumdošanā prasītās darba aizsardzības sistēmas darbība un kādi dokumenti to apliecina. Šis dokuments arī izslēgtu interpretācijas iespējas un arī būtu par pamatu kompetento institūciju sertificēšanas procesam, nevis, kā tas notiek šodien, ka sertificēšana notiek pēc ISO-9000 standarta un pēc bieži mainīgiem MK noteikumiem. Formāli, atkārtota sertificēšana taču jāveic kā tikko izmainās noteikumi. Prakses standarts to novērstu un arī uzņēmējam būtu skaidrs kādus pakalpojumus un kādā apmērā prasīt no kompetentās institūcijas un kompetentā speciālista. Noteiktu arī kādi pienākumi ir uzņēmējam, kas šo pakalpojumu pērk.

Par finansējumu darba aizsardzībā un KI neatkarību

DA likums nosaka:

  • Darba devējam ir pienākums nodrošināt darba aizsardzības sistēmas darbību uzņēmumā.
  • Ar darba aizsardzību saistītos izdevumus sedz darba devējs, kā arī likumā noteiktajā kārtībā — no darba negadījumu speciālā budžeta.
  • Uzņēmumam ir pašam jāfinansē ar darba aizsardzību saistītos izdevumus tādā apmērā, lai nodrošinātu minimālās normatīvo aktu prasību izpildi.

MK Nr.723. nosaka:

  • Kompetentais speciālists un kompetentā institūcija nodrošina, lai darba vides riska pārbaužu un novērtēšanas rezultāti būtu objektīvi un neatkarīgi no jebkādas ietekmes, it īpaši finansiālas, kas var ietekmēt pārbaudes vai novērtējuma rezultātus.

Patreizējā situācijā KI ir pilnībā atkarīga no pasūtītāja. Ja KI savos novērtējumos ieliks visus nepieciešamos pasākumus, ko nosaka normatīvie akti un pieprasīs to izpildi, tad KI riskē pazaudēt šo klientu. Normatīvo aktu prasības ir praktiski neizpildāmas. Var runāt par izpildi tikai kaut kādā saprātīgā apjomā. Tajā pat laikā KI nes pilnu atbildību par savu darbu, bet KI nav nekādu iespēju iespaidot uzņēmuma vadību, lai tā veiktu paredzētos pasākumus. Arī strīdus gadījumā ar VDI, tiesas lēmumi vienmēr ir par labu VDI, neskatoties, lai cik aplami būtu inspektora rīkojumi. Līdz ar to KI ir nostādītas neapskaužamā situācijā – ja strādās pilnībā atbilstoši normatīvo aktu prasībām, ieliekot risku novērtējumos un pasākumos visu, ko prasa normatīvie akti, tad pazaudēs klientu. Ja ies klienta pavadā, tad lielas iespējas dabūt administratīvo sodu par nekvalitatīvu darbu.

Kur ir izeja! Panākt KI neatkarību no pasūtītāja, izmainot KI darba finansējumu. Labs piemērs bija, kad ESF ietvaros tika veikta risku faktoru novērtēšana, kas nodrošināja darbu izpildi un KI savā darbā bija pilnībā neatkarīga no uzņēmuma, kurā veica šo novērtējumu un izstrādāja nepieciešamos pasākumus. Šajā projekta piedalījās daudzi uzņēmumi un daudziem tā bija pirmā(!) nopietnā iepazīšanās ar darba aizsardzības normatīvo aktu prasību izpildi. Arī pētījums, ko veica Stradiņu universitāte (?) apliecina, ka daudzi uzņēmēji nemaz nezina, kas ir darba aizsardzības sistēma uzņēmumā, no kā tā sastāv, kas jādara (skat. Iepriekšējo sadaļu). Šī projekta ietvaros kaut daļa uzņēmēju par to uzzināja.

Piedāvāju izveidot tādu KI darbu apmaksas sistēmu, kas nodrošinātu KI neatkarību no pasūtītāja un vienlaicīgi nodrošinātu, ka katrs uzņēmums būtu ieinteresēts, lai uzņēmumā būtu sakārtota darba aizsardzības sistēma. Finansējums varētu sastāvēt no vairākām daļām, kur naudas plūsma tiktu savākta „Darba drošības” fondā, kuru pārvaldītu (administrētu) izvēlētas apdrošināšanas kompānijas. Uzņēmumiem, kas strādā bīstamajās nozarēs tiktu noteikta obligāta darbinieku nelaimes gadījumu apdrošināšana un daļa no šī naudas ieplūstu šajā fondā un no šī fonda apmaksātu KI pakalpojumus uzņēmumiem. Otra daļa naudas tiktu iepludināta šajā fonda no uzņēmumu maksātā sociālā nodokļa maksājumiem, līdzīgi, ka atskaitījumi darba negadījumu speciālajā budžetā, darbiniekiem, kas cietuši nelaimes gadījumos. Tā varētu būt pat daļa no šiem atskaitījumiem. Trešais finansējuma avots varētu būt iespējamās naudas no ESF.

Fonda vadība saņem pieprasījumu no uzņēmuma un izvēlas (ja uzņēmums pats nav norādījis) KI, kas veiks darbus uzņēmumā. Var izstrādāt arī dažādus KI atlases kritērijus, lai izslēgtu iespējamos konfliktus. Ja ir izstrādātas vienotas prasības (skat. 2. sadaļu), tad arī KI maiņa uzņēmumā lielas izmaiņas neieviesīs.

Šāds KI finansējuma modelis nodrošinātu, ka KI vairs nav atkarīga no pasūtītāja, bet savukārt uzņēmums būtu ieinteresēts, lai KI strādātu uzņēmumā, jo uzņēmums jau maksā par KI darbu, veicot apdrošināšanas prēmiju iemaksas un maksājot sociālo nodokli.

Autors: Jānis Saulītis

Profesionālais maģistra grāds darba aizsardzībā

2012.gads

Atstāt komentāru